Dzērvenēs

 

Agrā rudenī, kad tikko izbalējušas vasaras krāsas, kad agrais rīts smaržo pēc sakritušiem āboliem un pirmais, ko izejot no mājas var ieraudzīt ir ezis aplipis dzeltenām kļavlapām, purvā ir gatavas sarkanas, apaļas ogas – dzērvenes

Un es eju ogot – eju dzērveņot.

Dzērvenes purvā izkaisītas pa sūnām kā zaļu, pūkainu mēteļu sarkanās podziņas. Dzērvenes aug tā, ka šķiet, kāds vienkārši gājis man pa priekšu un sametis sārtās ogas sūnās. Un man rodas pārsteidzoša doma. Tie taču noteikti ir rūķi, kuri rudenim iestājoties izgreznojuši savu purvu, gribēdami padarīt košāku vēl ne tik krāsaino rudens rītu!

Rūķīši sarkanām cepurēm skrien starp kokiem un kaisa dzērvenes visapkārt – šur tur nokrīt pa vienai ogai, šur tur bariņos sakrīt vairākas sarkanās, skābās odziņas. Tad rūķi stāv un priecājas par savu izgreznoto mājvietu.

Taču pēkšņi – purvā ienāk cilvēki, krāsainos gumijas zābakos, siltās vestēs ar skalu groziņiem rokās! Viņi nāca vakar, nāk šodien un noteikti rīt atkal būs klāt. Tie ir ogotāji. Ogotāji savos groziņos lasa dzērvenes. Pa vienai odziņai vien un groziņi pilni, bet purvs zaudējis savu dzērveņu rotu.

 Rūķi dusmojas, ņurd savās baltajās bārdās un nolemj rīkoties. Rūķi klusiņām iet cilvēkiem pa pēdām un kamēr ogotājs pagriežas uz citu pusi, ielec groziņā un ber salasītās dzērvenes atkal ārā.

Es arī ogoju, lasu un lasu pa ogai, bet groziņš nemaz nekļūst pilns. Ieraugu bariņā skaistas, ļoti sarkanas dzērvenes, dodos turp. Salasu ieraudzītās ogas, paeju dažus soļus tālāk, tad pagriežos atpakaļ un re! – atkal pulciņš sarkanu dzērveņu. Šķiet , ka te jau biju salasījusi! Tāpēc nemaz nav brīnums- kamēr es biju pagriezusies uz otru pusi, mazie rūķi manas salasītās ogas no groziņa atkal sametuši sūnās.

Mēģināšu noķert mazos resgaļus! Uzmanīgi visu laiku vēroju savu grozu, lai pamanītu, kurā brīdī rūķi atkal sāks čiept manas ogas, bet te kāja aizķeras aiz zara un novērš uzmanību, te ieķeros zirnekļu tīklos un nu pinķerēju tos ārā no matiem. Tagad es esmu pārliecināta, ka vainīgi purva rūķi, kuri skrien pa priekšu, liekot zem kājām zarus un mudžinot zirnekļu tīklus.

Vēl kādu brīdi mēģinu vērot apkārtni, bet tad atmetu ar roku, ātri pielasu groziņā tik daudz ogas, lai pietiek garšīgam, sarkanam ķīselim. Kad tas izdarīts, nolemju doties prom.

Lai jau paliek rūķi ar savām dzērvenēm savā rudenīgajā mājvietā.

Es nākšu atkal nākamgad, varbūt tad būšu uzmanīgāka un ieraudzīšu kādu mazu rūķi ar baltu bārdu, kurš ļoti, ļoti aizrāvies ar dzērveņu sargāšanu.



Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .