Gadalaiku pasaka


Es no augšas labāk kā citi redzu, kā mainās gadalaiki. Es augu upes malā un pati mainos-katru mēnesi, katru gada laiku. Pavasaros man saplaukst lapas, vasarās atveras pēc medus smaržojoši ziedi , rudeņos piemēru tērpu dzeltenā krāsā. Vēlāk lapas notrauc vējš, bet ziemās sniegot manos zaros saķeras baltas pūkas, ietinot mani baltā šallē ar baltu cepuri galvā.

Es pati visvairāk mīlu jūliju, kad uzplaukst ziedi, kurus sauc manā vārdā – liepziedi.

Es mainos un redzu kā viss mainās gadalaikiem līdzi. Mainās koki, ziedi, zeme, zāle, debesis un arī cilvēki mainās gadalaikiem līdzi.

Martā viss sāk mosties, arī manos zaros snaudošie pumpuri. Kūst sniegs, vairāk spīd saule, iziet ledus, atgriežas putni un sākas īstais pavasaris. Atlidojuši strazdi, viss gaiss trīsuļo no viņu dziedāšanas. Zied sniegpulkstenīši. Arī cilvēki, tā it kā pamodušies no miega, vairāk smaida un priecājas. No zemes izspraucas visādi asni un asniņi un ar katru dienu viss kļūst zaļāks un košāks.

Paiet Lieldienas. Es no augšas redzu, ka dārzā stāv aizmirsta krāsaina Lieldienu ola, droši vien kāds nebūs atradis zaķa atnesto dāvanu.

Cilvēki rosās pa āru – grābj, krāso, dedzina, rušina, skalda, taisa, dauza, ceļ un jauc. Bet daba tikmēr turpina savu atmošanos.

Vienā rītā viss pēkšņi jau kļuvis zaļš, manos zaros vējā tricinās mazas, zaļas vēl vārgas lapiņas. Dārzi jau slīkst baltās kupenās – zied plūmes un ķirši. Sākas smaržīgais ievziedu laiks, smaržo tā , ka apreibst galva no aromāta un lakstīgalu dziesmām.

Ieraugu mazai meitenītei galvā dzeltens pieneņu vainadziņš, paskatos pāri uz lielo pļavu un skat, visa pļava dzeltenos ziedos, tik dzeltenos kā saule.

Zied tik daudz, ka visu nemaz nevar aptvert un pamanīt.

Cilvēki pilniem klēpjiem ziedošu ceriņu zaru staigā caur ābeļdārzu, kurš nu jau arī tērpies rozā ziedu kupenās.

It kā mirkli samirkšķinu acis un jau jūnija sākums, daba nedaudz atpūšas no lielās ziedēšanas, lai tūlīt, tūlīt pļavās sāktu ziedēt jāņuzāles.

Ziedot daba sagaida Līgo vakaru. Deg ugunskuri. Sešos no rīta ieraugu divas meitenes, kuras nostājušās upes krastā, iemet tekošajā ūdenī ziedu vainadziņus, vēloties laimi un mīlestību. Straume aiznes viņu sapņus sev līdzi.

Pienāk jūlijs – mans un visu mūsu zemes liepu ziedēšanas laiks. Zied liepas un visa Latvija pārvēršas zumošā bišu spietā. Manos dzeltenajos pēc medus smaržojošajos ziedos dūc, san un skan.

Vienā mirklī paiet atlikusī vasaras daļa ar ziediem un smaržām un gaismām. Ar augusta zvaigžņotām naktīm, ar pērkona lietu un dzelteniem labības laikiem pilniem spēcīgu graudu, kuri gaida savu pārtapšanu maizē.

Septembrī liesmo dālijas. Man garām staigā skolas bērni krāsainām somām uz muguras un tikpat krāsainiem smiekliem, kuri skan, satiekot vasarā neredzētos draugus.

Cilvēki vāc ražu, un visu laiku pakšķēdami zemē krīt sarkani āboli. No tuvākās mājas virtuves sajūtu tikko ceptu ābolu pankūku smaržu. Kāda ģimene iznākusi rudens saulītes apsildītajā dārzā, un ēdot lej uz pankūkām melleņu ievārījumu.

Kad salnas nokož skaistos rudens ziedus, visa pasaule pārvēršas krāsainu lapu virpulī. Lielas un mazas krāsainas lapas virpuļo gaisā kā krāsaini taureņi, atlidojuši it kā no vasaras, no liepziedu laika.

Atnāk bargi vēji un auksti lieti, un pēkšņi es stāvu kaila un neaizsargāta, un viss apkārt ir pelēks un samircis. Novembris. Bet ir arī gaiši rīti, dzestri un skaisti. Tādos rītos pāri dārzam var redzēt sarkanas vilkābeļu ogas, kailajos zaros, baltās sniegogas un Latvijas karogus 18.novembrī.

Taču mirkli vēlāk sals visu sasaldē sudrabā. Salst tik ilgi, kamēr pienāk decembris. Sals pārņēmis dārzus un pļavas un aizsaldējis plūstošo upi man pie kājām.

Reizē ar Ziemassvētkiem kā mirdzošs brīnums uzsnieg, pūdercukuram līdzīgs sniegs.

Smaržo piparkūkas, brūni čiekuri un svētku sveces .

Ar janvāri iesākas jauns gads, bet dabai šis mēnesis nozīme, ka gaisma jau sāk spīdēt no pavasara puses. Taču ir tādas ļoti aukstas ziemas dienas, kad sals kož, kad lauskis naktīs sper, kad ķepas salst kaķēniem un zaķlēniem un cilvēkbērniem.

Un tad atkal jauns sākums. Jauns pavasaris ar jauniem asniem un jauniem pumpuriem. Jauna vasara ar citiem ziediem un citām smaržām. Jauns rudens ar savādākām krāsām un savādākām gaismām. Jauna ziema ar citādākiem sniegiem un citādākiem lediem.

Es stāvu tepat cauri visiem gadalaikiem, cieši pie šīs zemes, zem šīs saules. Mans liepas mūžs ilgi ritēs caur laikiem un es labāk kā citi redzēšu kā mainās gadalaiki.


 

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .