TAUREŅU ĶĒRĀJS


Šorīt es iešu ārā pļavā ķert taureņus. Man ir taureņu ķeramais tīkliņš – rozā krāsā ar garu kātu. Es tagad esmu taureņu ķērāja ar taureņu ķeramo rokās.

Man paveicas, tikko iebrienu ziedošajā pļavā, man pie kājām uz margrietiņas zieda uzlido dzeltens tauriņš.

Caps! Un lidonis jau saķerts manā tīkliņā. Es skatos kā viņš plivina spārnus, gribot tikt brīvībā un man paliek tauriņa žēl. Es izlaižu taurenīti ārā no sprosta un nolemju – es ķeršu taureņus tikai ar acīm, noķeršu skatienam un palaidīšu, nenodarot pāri.

Es apsēžos zālē, nolieku taureņu ķeramo malā un gaidu. Atlido raibs tauriņš un apsēžas man blakus uz smilgas. Tas sēž tur tik ilgi, ka es paspēju to kārtīgi apskatīt – krāsainie spārni mirdz kā zelta putekļiem apbērti un zīmējums uz tiem veido pasakainus rakstus. Tā it kā kāds būtu paņēmis otu un gleznojis ar skaistākajiem krāsu paletes toņiem. Tikko krāsainais spārnainis aizlidojis, man garām paplivinās divi citi balti kā magnoliju ziedi pavasara rītā.

Saulīte silda, man apkārt gaisā lido bites un bizbizmārītes, lēkā sienāži un rāpo spīdīgas vaboles Uz izplaukuša madaru ziedu pudura salidojuši mazi, brūni lidonīši. Saskaitu veselus piecus.

Uz brīdi iesnaužos un, atverot acis, ieraugu, ka man uz kājas apsēdies mazs, zils taurenītis. Iesmejos- redz, kad tos nemēģina noķert, taureņi paši noķer tevi.

Nosēžu pļavā vairākas stundas, kuru laikā ar acīm atmiņā saķeru vēl daudz, daudz lidojošo brīnumu.

 Saulīte aizlien aiz mākoņa un viss, kas pļavā lidinās uz brīdi pazūd skatienam, bet es pa to laiku domāju – kā tāds brīnišķīgs taurenis izaug no zaļa, brūna vai balta tārpiņa. Vajag tikai laiku, pacietību un ticību un pat tārpam var pieaugt spārni.

Man jau notirpušas kājas, sēžot zālē, ceļos un brienu caur pļavu mājās. Saulīte atkal spoži silda un man garām šurpu turpu lido taureņi – raibi, dzelteni, zili, balti un brūni un dzeltenbrūni, dažāda lieluma, dažādiem rakstiem uz trauslajiem spārniem.

Kad taureņus neķer viņi lido brīvi un nebaidās uzlidot uz rokas vai apsēsties tuvu blakus.

Vakarā, kad esmu jau apgūlusies, lai iemigtu, man vēl acu priekšā lidinās atmiņā saķertie taureņi. Lido brīvi, jo neviens tos nemēģina noķert, jo nevienu, kas lido nedrīkstētu ķert. Viņiem ir jāļauj lidot. Jāļauj sapņot par lidošanu, tad pat vispelēkākajam tārpam izaug spārni.


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .